अध्याय २२० — बलिवासवसंवादः
Bali–Vāsava Dialogue on Kāla and Steadfastness
दुर्गमं सर्वभूतानां प्रायपन् मोदते सुखी
durgamaṁ sarvabhūtānāṁ prāyapan modate sukhī | damaṇaśīlaḥ puruṣaḥ samasta-prāṇibhyo durlabhāni vastūni dattvā—parān sukhaṁ prāpya svayaṁ sukhī ca pramudito bhavati | yaḥ sarva-prāṇi-hite yuktaḥ san kasyacid dveṣaṁ na karoti, sa mahā-jalāśaya iva gambhīraḥ | tasya manasi kadācit kṣobho na bhavati, sa ca sadā jñānānandena tṛptaḥ prasannaś ca tiṣṭhati ||
ଭୀଷ୍ମ କହନ୍ତି—ଦମନଶୀଳ ପୁରୁଷ ସମସ୍ତ ପ୍ରାଣୀଙ୍କୁ ଦୁର୍ଲଭ ବସ୍ତୁ ଦାନ କରି, ଅନ୍ୟମାନଙ୍କୁ ସୁଖ ଦେଇ ନିଜେ ମଧ୍ୟ ସୁଖୀ ଓ ପ୍ରମୋଦିତ ହୁଏ। ଯେ ସମସ୍ତ ଜୀବଙ୍କ ହିତରେ ଲଗ୍ନ ରହେ ଏବଂ କାହାକୁ ଦ୍ୱେଷ କରେନାହିଁ, ସେ ବିଶାଳ ଜଳାଶୟ ପରି ଗଭୀର ଓ ଅଚଳ। ତାହାର ମନରେ କେବେ କ୍ଷୋଭ ହୁଏନାହିଁ; ଜ୍ଞାନଜନିତ ଆନନ୍ଦରେ ତୃପ୍ତ ହୋଇ ସେ ସଦା ପ୍ରସନ୍ନ ରହେ।
भीष्म उवाच