Nārāyaṇa-tejas: Kṛṣṇa’s Vrata, the Fire-Manifestation, and the Sages’ Inquiry (अनुशासन पर्व, अध्याय १२६)
(दानेन तपसा चैव विष्णोरभ्यर्चनेन च । ब्राह्मण: स महाभाग तरेत् संसारसागरात् ।।
bhīṣma uvāca |
dānena tapasā caiva viṣṇor abhyarcaneṇa ca |
brāhmaṇaḥ sa mahābhāga taretsaṃsārasāgarāt ||
svakarmaśuddhasattvānāṃ tapobhir nirmalātmanām |
vidyayā gatamohānāṃ tāraṇāya hariḥ smṛtaḥ ||
tadarcana-paro nityaṃ tadbhaktas taṃ namaskuru |
tadbhaktā na vinaśyanti harīṣṭākṣara-parāyaṇāḥ ||
praṇavopāsanaparāḥ paramārthaparās tv iha |
etaiḥ pāvaya cātmānaṃ sarvapāpam apohya ca ||
svasti prāpruhi maitreya gṛhān sādhū vrajāmy aham |
etan manasi kartavyaṃ śreya evaṃ bhaviṣyati ||
ଭୀଷ୍ମ କହିଲେ—“ମହାଭାଗ! ବ୍ରାହ୍ମଣ ଦାନ, ତପସ୍ୟା ଏବଂ ଭଗବାନ ବିଷ୍ଣୁଙ୍କ ଆରାଧନା ଦ୍ୱାରା ସଂସାର-ସାଗରକୁ ପାର କରେ। ଯେମାନେ ସ୍ୱଧର୍ମକର୍ମ ଅନୁଷ୍ଠାନ କରି ଅନ୍ତଃକରଣକୁ ଶୁଦ୍ଧ କରିଛନ୍ତି, ତପସ୍ୟାରେ ଯାହାଙ୍କ ଚିତ୍ତ ନିର୍ମଳ ହୋଇଛି, ଏବଂ ବିଦ୍ୟାରେ ଯାହାଙ୍କ ମୋହ ଦୂର ହୋଇଛି—ସେମାନଙ୍କ ତାରଣ ପାଇଁ ହରି ସ୍ମରଣୀୟ; ତାଙ୍କୁ ସ୍ମରଣ କରିଲେ ନିଶ୍ଚୟ ପାର କରାନ୍ତି। ତେଣୁ ନିତ୍ୟ ତାଙ୍କ ଆରାଧନାରେ ତତ୍ପର ରୁହ, ତାଙ୍କ ଭକ୍ତ ହୁଅ ଏବଂ ନିରନ୍ତର ନମସ୍କାର କର। ହରିଙ୍କ ଅଷ୍ଟାକ୍ଷର ମନ୍ତ୍ରରେ ପରାୟଣ ଭକ୍ତ କେବେ ନଶ୍ଟ ହୁଅନ୍ତି ନାହିଁ। ଏଠାରେ ପ୍ରଣବ-ଉପାସନାରେ ଲୀନ ଓ ପରମାର୍ଥରେ ତତ୍ପର ଶ୍ରେଷ୍ଠମାନଙ୍କ ସାଧନାଦ୍ୱାରା ନିଜକୁ ପବିତ୍ର କର; ସମସ୍ତ ପାପ ଦୂର କର। ମୈତ୍ରେୟ, ତୁମକୁ ସ୍ୱସ୍ତି ମିଳୁ; ଏବେ ମୁଁ ସାବଧାନରେ ମୋ ଆଶ୍ରମକୁ ଯାଉଛି। ଏହାକୁ ମନେ ରଖ; ଏହାରୁ ତୁମ କଲ୍ୟାଣ ହେବ।”
भीष्म उवाच
Bhishma teaches that liberation is attained through a triad of disciplines—charity, austerity, and devoted worship of Vishnu—supported by purity gained from one’s rightful duties and clarified by knowledge; remembrance and mantra-centered devotion to Hari are presented as unfailing means of deliverance.
Bhishma addresses Maitreya with concluding counsel: he urges steady Vishnu-devotion (including the eight-syllabled mantra and contemplation of Oṃ), advises self-purification by removing sin, and then takes leave, saying he will return to his hermitage and that Maitreya should keep the instruction in mind for his welfare.