सुन्दरकाण्डे अष्टपञ्चाशः सर्गः
हनुमद्वृत्तान्तकथनम्, सीताभिज्ञान-प्रदानम्, लङ्कादाह-वर्णनम्
याते तस्मिन् दशग्रीवे राक्षस्यो विकृताननाः।।5.58.79।।सीतां निर्भर्त्सयामासुर्वाक्यैः क्रूरैस्सुदारुणैः।
yāte tasmin daśagrīve rākṣasyo vikṛtānanāḥ | sītāṃ nirbhartsayāmāsur vākyaiḥ krūraiḥ sudāruṇaiḥ ||
ဒသဂ္ရీవ (ရာဝဏ) ထွက်ခွာသွားပြီးနောက် မျက်နှာပုံပျက်ဆိုးရွားသော ရက္ခသီများသည် စီတာကို ရက်စက်ကြမ်းကြုတ်၍ ကြောက်မက်ဖွယ်စကားများဖြင့် အပြင်းအထန် ခြိမ်းခြောက်နှောင့်ယှက်ကြသည်။
Dharma rejects cruelty in speech; verbal abuse is also a form of harm and a mark of adharma.
After Rāvaṇa is taken away, the demonesses redirect their aggression toward Sītā through threats.
By contrast, Sītā’s steadfastness (seen in following verses) stands against intimidation.