राजसूयविचारः — Deliberation on the Rajasuya and the Summoning of Kṛṣṇa
(इक्ष्वाकूणां कुले जातस्त्रिशड्कुर्नाम पार्थिव: । अयोध्याधिपतिर्वीरो विश्वामित्रेण संस्थित: ।।
ikṣvākūṇāṃ kule jātas triśaṅkur nāma pārthivaḥ | ayodhyādhipatir vīro viśvāmitreṇa saṃsthitaḥ || tasya satyavatī nāma patnī kekayavaṃśajā | tasyāṃ garbhaḥ samabhavad dharmeṇa kurunandana || sā ca kāle mahābhāgā janmamāsaṃ praviśya vai | kumāraṃ janayāmāsa hariścandram akalmaṣam || sa vai rājā hariścandras triśaṅkava iti smṛtaḥ || sa rājā balavān āsīt samrāṭ sarvamahīkṣitām | tasya sarve mahīpālāḥ śāsanāvanatāḥ sthitāḥ ||
ନାରଦ କହିଲେ—ଇକ୍ଷ୍ୱାକୁ ବଂଶରେ ତ୍ରିଶଙ୍କୁ ନାମକ ଜଣେ ରାଜା ଜନ୍ମ ନେଲେ। ସେ ଅଯୋଧ୍ୟାର ବୀର ଅଧିପତି ଥିଲେ ଏବଂ ଋଷି ବିଶ୍ୱାମିତ୍ରଙ୍କ ସାନ୍ନିଧ୍ୟରେ ବସବାସ କରୁଥିଲେ। ତାଙ୍କର ପତ୍ନୀ ସତ୍ୟବତୀ, କେକୟ ବଂଶଜା। ହେ କୁରୁନନ୍ଦନ, ଧର୍ମାନୁସାରେ ସେ ଗର୍ଭଧାରଣ କଲେ। ସମୟ ପୂର୍ଣ୍ଣ ହୋଇ ପ୍ରସବମାସ ଆସିଲାବେଳେ ସେ ମହାଭାଗ୍ୟବତୀ ରାଣୀ ନିଷ୍କଳଙ୍କ ପୁତ୍ରକୁ ଜନ୍ମ ଦେଲେ—ତାହାର ନାମ ହରିଶ୍ଚନ୍ଦ୍ର। ତ୍ରିଶଙ୍କୁଙ୍କ ପୁତ୍ର ହେବାରୁ ସେ ରାଜା ହରିଶ୍ଚନ୍ଦ୍ର ‘ତ୍ରୈଶଙ୍କବ’ ଭାବେ ସ୍ମରଣୀୟ। ସେ ମହାବଳୀ ଥିଲେ, ସମଗ୍ର ପୃଥିବୀର ରାଜମାନଙ୍କ ଉପରେ ସମ୍ରାଟ; ସମସ୍ତ ଭୂପାଳ ତାଙ୍କ ଆଜ୍ଞାରେ ମସ୍ତକ ନମାଇ ଦଣ୍ଡାୟମାନ ଥିଲେ।
नारद उवाच
The passage frames legitimate kingship as rooted in dharma: a righteous household and lawful lineage culminate in a 'stainless' heir, and true sovereignty is shown not merely by power but by the willing obedience of other rulers to just command.
Nārada recounts a genealogical episode: King Triśaṅku of Ayodhyā, associated with Viśvāmitra, has a queen Satyavatī of the Kekaya line who conceives according to dharma and gives birth to Hariścandra. Hariścandra grows into a powerful emperor to whom other kings submit.