Arjuna’s request to Krishna and the opening of the Kāśyapa–Brāhmaṇa mokṣa discourse (Āśvamedhika-parva 16)
गतागते सुबहुशो ज्ञानविज्ञानपारगम् लोकतत्त्वार्थकुशलं ज्ञातार्थ सुखदु:खयो:
gatāgate subahuśo jñāna-vijñāna-pāragam loka-tattvārtha-kuśalaṃ jñātārthaṃ sukha-duḥkhayoḥ | prācīna-samaye kāśyapa-nāmakaḥ dharmajñaḥ tapasvī brāhmaṇaḥ kasyacid siddha-maharṣeḥ samīpaṃ jagāma; yaḥ dharma-viṣaye śāstra-sampūrṇa-rahasya-jñaḥ bhūta-bhaviṣya-jñāna-vijñāne pravīṇaḥ loka-tattva-jñāne kuśalaḥ sukha-duḥkha-rahasya-vedī janma-mṛtyu-tattva-jñaḥ pāpa-puṇya-jñaḥ ucca-nīca-prāṇināṃ karma-anusāra-prāptāyā gatyāḥ pratyakṣa-draṣṭā cāsīt ||
তিনি ভূত-ভবিষ্যৎ-জ্ঞানবিজ্ঞানে পারদর্শী, লোকতত্ত্বের অর্থে কুশলী এবং সুখ-দুঃখের মর্মজ্ঞ ছিলেন। প্রাচীন কালে ধর্মজ্ঞ ও তপস্বী ব্রাহ্মণ কাশ্যপ এমনই এক সিদ্ধ মহর্ষির নিকট গেলেন—যিনি কেবল শ্রুতি-শিক্ষায় সীমাবদ্ধ নন, তত্ত্বজ্ঞানেই প্রতিষ্ঠিত; জন্ম-মৃত্যুর সত্য জানেন; পাপ-পুণ্যের বিচার করেন; এবং কর্মানুসারে উচ্চ-নীচ দেহধারীদের গতি প্রত্যক্ষ দেখেন।
ब्राह्मण उवाच
Dharma is best understood through a guide who unites śāstric mastery with direct insight into karma’s consequences—how actions shape pleasure and pain, birth and death, and the destinies of beings.
An ascetic Brāhmaṇa named Kāśyapa approaches a spiritually perfected great sage renowned for comprehensive knowledge—scriptural, experiential, and ethical—setting up a consultation on dharma and the workings of karma.