Dakṣa’s Daughters, Cosmic Lineages, and the Population of the Three Worlds
पुन: प्रसाद्य तं सोम: कला लेभे क्षये दिता: । शृणु नामानि लोकानां मातृणां शङ्कराणि च ॥ २४ ॥ अथ कश्यपपत्नीनां यत्प्रसूतमिदं जगत् । अदितिर्दितिर्दनु: काष्ठा अरिष्टा सुरसा इला ॥ २५ ॥ मुनि: क्रोधवशा ताम्रा सुरभि: सरमा तिमि: । तिमेर्यादोगणा आसन् श्वापदा: सरमासुता: ॥ २६ ॥
punaḥ prasādya taṁ somaḥ kalā lebhe kṣaye ditāḥ śṛṇu nāmāni lokānāṁ mātṝṇāṁ śaṅkarāṇi ca
তাৰ পিছত সোম (চন্দ্ৰদেৱ) বিনয়ভৰা বাক্যৰে প্ৰজাপতি দক্ষক প্ৰসন্ন কৰি, ক্ষয়ৰোগত হেৰোৱা নিজৰ আলোক-কলাসমূহ পুনৰ লাভ কৰিলে। কৃষ্ণপক্ষত চন্দ্ৰৰ জ্যোতি ক্ষয় হয় আৰু শুক্লপক্ষত পুনৰ প্ৰকাশ পায়; তথাপি তেওঁ সন্তান উৎপন্ন কৰিব নোৱাৰিলে। হে মহাৰাজ পৰীক্ষিত! এতিয়া কশ্যপৰ পত্নীসকলৰ শুভ নাম শুনা—যাঁহাদের গৰ্ভৰ পৰা সমগ্ৰ জগতৰ প্ৰজা উৎপন্ন হৈছে: অদিতি, দিতি, দনু, কাষ্ঠা, অৰিষ্টা, সুৰসা, ইলা, মুনি, ক্রোধবশা, তাম্ৰা, সুৰভি, সৰমা আৰু তিমি। তিমিৰ গৰ্ভৰ পৰা জলচৰগণ জন্মিল, আৰু সৰমাৰ গৰ্ভৰ পৰা সিংহ-বাঘ আদি ক্ৰূৰ শ্বাপদ জন্মিল।
The verse lists Aditi, Diti, Danu, Kāṣṭhā, Ariṣṭā, Surasā, and Ilā as wives of Kaśyapa connected with populating the world.
He is presenting the cosmic genealogy—how various classes of beings arise—within the broader narration of Dakṣa’s daughters and the expansion of creation.
It encourages seeing life within a sacred, ordered cosmos—cultivating humility and dharmic responsibility rather than a random view of existence.