Jīva–Ātman Inquiry; Kṣetrajña Doctrine; Karma-based Varṇa; Four Āśramas and Sannyāsa Discipline
त्यक्तग्राम्यवस्त्राभ्यवहारोपभोगा वन्यौषधिफलमूलपर्णपरिमितविचित्रनियताहाराः । स्थानासनिनोभूपाषाणसिकताशर्करावालुकाभस्मशायिनः काशुकुशचर्मवल्कलसंवृतांगाः । केशश्यश्रुनखरोमधारिणो नियतकालोपस्पर्शनाःशुष्कबलिहोमकालानुष्टायिनः । समित्कुशकुसुमापहारसंमार्जनलब्धविश्रामाः शीतोष्णपवनविष्टं भविभिन्नसर्वत्वचो । विविधनियमयोगचर्यानुष्टानविहितपरिशुष्कमांसशोणितत्वगस्थिभूता धृतिपराः सत्त्वयोगाच्छरीराण्युद्वहंते ॥ १२१ ॥
tyaktagrāmyavastrābhyavahāropabhogā vanyauṣadhiphalamūlaparṇaparimitavicitraniyatāhārāḥ | sthānāsaninobhūpāṣāṇasikatāśarkarāvālukābhasmaśāyinaḥ kāśukuśacarmavalkalasaṃvṛtāṃgāḥ | keśaśyaśrunakharomadhāriṇo niyatakālopasparśanāḥśuṣkabalihomakālānuṣṭāyinaḥ | samitkuśakusumāpahārasaṃmārjanalabdhaviśrāmāḥ śītoṣṇapavanaviṣṭaṃ bhavibhinnasarvatvaco | vividhaniyamayogacaryānuṣṭānavihitapariśuṣkamāṃsaśoṇitatvagasthibhūtā dhṛtiparāḥ sattvayogāccharīrāṇyudvahaṃte || 121 ||
بعد أن تركوا لباس الدنيا وسلوكها ولذّاتها، يعيشون على غذاءٍ مضبوطٍ من أعشاب الغابة وثمارها وجذورها وأوراقها. يثبتون في موضعٍ واحد وهيئةٍ واحدة، ويضطجعون على الأرض العارية أو الحجر أو الرمل أو الحصى أو الغبار أو الرماد، ولا يغطّون أبدانهم إلا بقصب kāśa أو عشب kuśa أو الجلود أو لحاء الشجر. يتركون الشعر واللحية والأظفار وشعر الجسد دون قصّ، ولا يغتسلون إلا في الأوقات المقرّرة، ويؤدّون في مواعيدها قرابين «الجافّ» وطقس الهُوما (homa). ولا ينالون راحةً إلا بعد جمع الحطب والـkuśa والزهور، وبعد التنظيف والكنس. يتحمّلون البرد والحرّ والريح فتتشقق جلودهم وتخشن؛ وبمختلف القيود وممارسات اليوغا تذبل لحومهم ودماؤهم وجلودهم وحتى عظامهم—ومع ذلك، بثبات العزم، يحملون أجسادهم بقوة السَّتْفَة (sattva: الطهارة والرسوخ الباطني).
Sanatkumara (teaching Narada in Moksha-Dharma context)
Vrata: none
Primary Rasa: shanta
Secondary Rasa: karuna
It portrays the Moksha-oriented ascetic ideal: renunciation, regulated living, endurance of opposites (heat/cold/wind), and inner steadiness (sattva and dhṛti) as the basis for sustaining life while pursuing liberation.
Bhakti is not described explicitly here; the verse supports devotion indirectly by emphasizing purification (sattva), self-restraint, and disciplined living—conditions traditionally considered supportive for steady remembrance and worship of the Supreme.
It highlights kalānuṣṭhāna—performing rites like bali and homa at prescribed times—reflecting practical ritual discipline aligned with Vedic injunctions (kalpa/ācāra) rather than technical exposition of a specific Vedanga.