द्रौपदी-भीमसेनसंवादः
Draupadī–Bhīmasena Dialogue on Suffering, Kāla, and Daiva
प्रेक््य मामनवद्यार्ड़ी कश्मलोपहतामिव । एक दिन उक्त पशुओंसे तुम्हारा युद्ध देखकर उठनेके बाद मुझ निर्दोष अंगोंवाली अबलाको इसी कारण शोकपीड़ित-सी देख केकयराजकुमारी सुदेष्णा अपने साथ आयी हुई सम्पूर्ण दासियोंसे और वे खड़ी हुई दासियाँ रानी कैकेयीसे इस प्रकार कहने लगीं-- ।।
vaiśampāyana uvāca |
prekṣya mām anavadyāṅgīṃ kaśmalopahatām iva |
eka-dinaṃ ukta-paśubhiḥ tumhāraṃ yuddhaṃ dṛṣṭvā utthāne kṛte mama nirdoṣāṅga-vālīṃ abalāṃ etad-hetunā śoka-pīḍitām iva dṛṣṭvā kekaya-rāja-kumārī sudeṣṇā sva-saha-āgatābhiḥ samastābhiḥ dāsībhiḥ saha āgatā |
te ca sthitāḥ dāsyaḥ rāṇīṃ kaikeyīṃ prati evaṃ avadan ||
snehāt saṃvāsa-jād dharmāt sūdam eṣā śuci-smitā |
“iyaṃ śuci-smitā sairandhrī pūrvaṃ (yudhiṣṭhirasya gṛhe) ekatra saṃvāsa-janitāt snehāt athavā dharma-preraṇayā taṃ mahā-parākramiṇaṃ sūdaṃ paśubhiḥ yudhyamānaṃ dṛṣṭvā tasya punaḥ punaḥ śocati |”
قال فايشامبايانا: لما رأتني—وأنا بريئة الأعضاء من العيب—كأنما أصابتني الحيرةُ والحزنُ، بعد أن شهدتُ مرةً قتالَك مع تلك الحيوانات ثم نهضتُ، أقبلت سوديشنا أميرةُ الكيكيا ومعها جميع الجواري اللواتي رافقنها. فوقفن هناك وقلن للملكة كايكيي: «إن هذه السايراندري، ذات الابتسامة الطاهرة، إنما تحرّكها إمّا مودةٌ وُلدت من السكنى معًا في زمنٍ مضى، وإمّا واجبُ الدارما؛ فلما رأت ذلك الطاهي الجسور يقاتل الحيوانات أخذت تندبه مرارًا وتكرارًا».
वैशम्पायन उवाच
The verse highlights how dharma can express itself as compassionate concern: grief for another’s danger may arise not only from personal attachment (sneha) but also from a moral sense of duty (dharma), especially toward one who has shared one’s life and protection.
After a fight involving beasts, Sairandhrī is seen distressed as if overwhelmed by confusion and sorrow. Queen Sudeṣṇā arrives with her attendants, and the maidservants explain to Queen Kaikeyī that Sairandhrī keeps lamenting because she has seen the powerful cook (Ballava) battling the animals—out of affection from prior cohabitation or out of dharma.