तदनन्तर कर्ण (सावधान होकर) शत्रुओंपर बहुत-से बाणसमूहोंकी वर्षा करने लगा। उस समय जैसे अस्ताचलकी ओर जाते हुए सूर्यमण्डल और उसकी किरणें लाल हो जाती हैं, उसी प्रकार खूनसे लाल हुआ वह शरसमूहरूपी किरणोंसे सुशोभित हो रहा था ।। बाह्नन्तरादाधिर थेरविंमुक्तान् बाणान् महाहीनिव दीप्यमानान् | व्यध्वंसयन्नर्जुनबाहुमुक्ता: शरा: समासाद्य दिश: शिताग्रा:
tadanantaraṁ karṇaḥ sāvadhānaḥ śatrūn prati bahūn bāṇasaṁghān varṣayām āsa | tasmin kāle yathā astācalam abhigacchataḥ sūryamaṇḍalasya raśmayaś ca lohitā bhavanti, tathā rudhireṇa lohitaḥ sa śarasaṁgho raśmivat śobhām avāpa || bāhvantareṇādhirathena vimuktān bāṇān mahāhīn iva dīpyamānān | vyadhvaṁsayann arjunabāhumuktāḥ śarāḥ samāsādya diśaḥ śitāgrāḥ ||
三阇耶说道:其后,迦尔那全神戒备,向敌军倾泻密如骤雨的箭矢。那时,正如夕阳西下趋向西山之际,太阳的圆盘与其光芒尽染绯红;同样,那一大簇箭矢亦被鲜血染赤,辉耀如成群光线。阿提罗陀(迦尔那)自双臂之间放出的炽燃之箭,宛如巨蛇,迎上阿周那臂间射出的锋利箭矢,将其击碎,使碎箭四散于诸方。
संजय उवाच
The verse highlights the kṣatriya ideal of vigilant resolve and skill in battle, while also reminding the reader—through the sunset-blood imagery—of war’s grim cost and the transience of glory.
Karna, described as Adhiratha, unleashes blazing volleys of arrows. Arjuna counters with sharp shafts; the two streams meet mid-course, and Karna’s arrows shatter Arjuna’s, scattering fragments in all directions.