Śakuntalā-Janma-Nāmakaraṇa (Birth and Naming of Śakuntalā) | शकुन्तला-जन्म-नामकरणम्
द्वौ पुत्री विनतायास्तु विख्यातौ गरुडहारुणौ | अनलाके शुकी नामकी एक कन्या भी हुई। कंक पक्षी सुरसाका पुत्र है। अरुणकी पत्नी श्येनीने दो महाबली और पराक्रमी पुत्र उत्पन्न किये। एकका नाम था सम्पाती और दूसरेका जटायु। जटायु बड़ा शक्तिशाली था। सुरसा और कद्भूने नाग एवं पन्नग जातिके पुत्रोंको उत्पन्न किया। विनताके दो ही पुत्र विख्यात हैं, गरुड और अरुण || ६९-७० $ || (सुरसाजनयत् सपज्छितमेकशिरो धरान् । सुरसाकन्यका जातास्तिस्र: कमललोचना: ।। वनस्पतीनां वृक्षाणां वीरुधां चैव मातर: । अनला रुहा चढ़े प्रोक्ते वीरुधां चैव ता: स्मृता: ।। गृह्नन्ति ये विना पुष्पं फलानि तरव: पृथक् । अनलासुतास्ते विज्ञेया: तानेवाहुर्वनस्पतीन् ।। पुष्पै: फलग्रहान् वृक्षान् रुहाया: प्रसवान् विभो । लतागुल्मानि वल्यश्व त्वक्सारतृणजातय: ।। वीरुधाया: प्रजास्ता: स्युरत्रवंश: समाप्यते ।) सुरसाने एक सौ एक सिरवाले सर्पोंको जन्म दिया था। सुरसासे तीन कमलनयनी कन्याएँ उत्पन्न हुईं, जो वनस्पतियों, वृक्षों और लता-गुल्मोंकी जननी हुईं। उनके नाम इस प्रकार हैं--अनला, रुहा और वीरुधा। जो वृक्ष बिना फ़ूलके ही फल ग्रहण करते हैं उन सबको अनलाका पुत्र जानना चाहिये; वे ही वनस्पति कहलाते हैं। प्रभो! जो फूलसे फल ग्रहण करते हैं उन वृक्षोंको रुहाकी संतान समझो। लता, गुल्म, वल्ली, बाँस और तिनकोंकी जितनी जातियाँ हैं उन सबकी उत्पत्ति वीरुधासे हुई है। यहाँ वंशवर्णन समाप्त होता है। इत्येष सर्वभूतानां महतां मनुजाधिप । प्रभव: कीर्तित: सम्यड्मया मतिमतां वर,बुद्धिमानोंमें श्रेष्ठ रुजा जनमेजय! इस प्रकार मैंने सम्पूर्ण महाभूतोंकी उत्पत्तिका भलीभाँति वर्णन किया है। जिसे अच्छी तरह सुनकर मनुष्य सब पापोंसे पूर्णतः मुक्त हो जाता है और सर्वज्ञता तथा उत्तम गति प्राप्त कर लेता है
vaiśampāyana uvāca | dvau putrau vinatāyās tu vikhyātau garuḍāruṇau | analaikā śukī nāmakī ekā kanyābhavat | kaṅkaḥ pakṣī surasāyāḥ putraḥ | aruṇasya patnī śyenī dvau mahābalau parākramiṇau putrau janayām āsa—sampātiṃ ca jaṭāyuṃ ca | jaṭāyuḥ balavattaraḥ | surasā ca kadruś ca nāgān pannagajātīyāṃś ca putrān ajījanatām | vinatāyāḥ punar dvāv eva putrau vikhyātau—garuḍaḥ aruṇaś ca || surasā janayat sapajchitam ekaśirodharān | surasā-kanyakā jātās tisraḥ kamalalocanāḥ | vanaspatīnāṃ vṛkṣāṇāṃ vīrudhāṃ caiva mātaraḥ | analā ruhā vīrudhā ca proktāḥ | gṛhṇanti ye vinā puṣpaṃ phalāni taravaḥ pṛthak | analā-sutās te vijñeyāḥ tān evāhur vanaspatīn | puṣpaiḥ phalagrahān vṛkṣān ruhāyāḥ prasavān vibho | latā-gulmāni vallyaś ca tvaksāra-tṛṇajātayaḥ | vīrudhāyāḥ prajāḥ tāḥ syuḥ | atravaṃśaḥ samāpyate | ity eṣa sarvabhūtānāṃ mahatāṃ manujādhipa | prabhavaḥ kīrtitaḥ samyak mayā matimatāṃ vara | śrutvā etad yathāvat tu manuṣyaḥ sarvapāpaiḥ pramucyate | sarvajñatāṃ ca paramāṃ gatiṃ ca prāpnoti |
వినతకు ఇద్దరు పుత్రులే ప్రసిద్ధులు—గరుడుడు మరియు అరుణుడు.
वैशम्पायन उवाच
The passage frames cosmic and genealogical knowledge as ethically transformative: attentive hearing of a truthful account of origins is said to purify the listener from moral taint and lead toward higher knowledge and the supreme goal.
Vaiśampāyana continues a lineage-and-origins catalogue: he names Vinatā’s famous sons (Garuḍa and Aruṇa), Aruṇa’s descendants (Sampāti and Jaṭāyu), and Surasā/Kadru’s serpent lineages, then explains a mythic classification of vegetation through Surasā’s three daughters—Anala, Ruhā, and Vīrudhā—ending the genealogical section.