(सात्वतस्य च भल््लेन निष्पिष्टैस्तैस्तथाद्रिभि: । न्यपतन् निहता म्लेच्छास्तत्र तत्र गतासव: ।। ते हन्यमाना: समरे सात्वतेन महात्मना | अभश्मवृष्टिं महाघोरां पातयन्ति सम सात्वते ।।) सात्यकिके भल्लसे चूर-चूर हुए शिलाखण्डोंद्वारा मारे गये म्लेच्छ प्राणशून्य होकर जहाँ-तहाँ पड़े थे। महामना सात्यकिद्वारा समरभूमिमें मारे जाते हुए वे म्लेच्छ सैनिक उनपर बड़ी भयंकर पत्थरोंकी वर्षा करते थे। पाषाणयोधिन: शूरान् यतमानानवस्थितान् । न्यवधीद् बहुसाहस्रांस्तदद्भुतमिवाभवत्,वे पाषाणोंद्वारा युद्ध करनेवाले शूरवीर विजयके लिये यत्नशील होकर रणक्षेत्रमें डटे हुए थे। उनकी संख्या अनेक सहस्र थी; परंतु सात्यकिने उन सबका संहार कर डाला। वह एक अद्भुत-सी घटना हुई
saṃjaya uvāca |
sātvatasyaca bhallena niṣpiṣṭaistaiḥ tathādribhiḥ |
nyapatan nihatā mlecchāstatra tatra gatāsavaḥ ||
te hanyamānāḥ samare sātvatena mahātmanā |
abhrāśmavṛṣṭiṃ mahāghorāṃ pātayanti sma sātvatam ||
pāṣāṇayodhinaḥ śūrān yatamānānavasthitān |
nyavadhīd bahusāhasrāṃstadadbhutamivābhavat ||
सात्वतस्य च भल्लेन निष्पिष्टैस्तैस्तथाद्रिभिः । न्यपतन् निहता म्लेच्छास्तत्र तत्र गतासवः ॥ ते हन्यमानाः समरे सात्वतेन महात्मना । अश्मवृष्टिं महाघोरां पातयन्ति स्म सात्वते ॥ पाषाणयोधिनः शूरान् यतमानानवस्थितान् । न्यवधीद् बहुसाहस्रांस्तदद्भुतमिवाभवत् ॥
संजय उवाच
The passage highlights steadfastness and martial resolve amid extreme danger: even when attacked by a terrifying barrage, the warrior remains firm in duty. It also underscores the epic’s moral tension—extraordinary prowess in war is narrated with wonder, while the human cost (bodies strewn across the field) is kept plainly in view.
Sañjaya describes Sātyaki (called the Sātvata) striking down Mleccha troops. His arrows shatter rocks into fragments that crush them; as they are being slain, they retaliate by hurling a dreadful rain of stones. Despite their great numbers, Sātyaki kills them all, an event portrayed as astonishing.