मातापितृपूजन-प्रधानधर्मः (Primacy of Filial Service) — Mārkaṇḍeya’s Account of the Vyādha’s Instruction
वंशस्य सुमहाभाग राज्ञाममिततेजसाम् । भारत! उनके नाम थे-दृढाश्वच, कपिलाश्व और चन्द्राश्बव। राजन! महाभाग! उन्हींसे अमित तेजस्वी इक्ष्वाकुवंशी महामना नरेशोंकी वंश-परम्परा चालू हुई ।। एवं स निहतस्तेन कुवलाश्वेन सत्तम,सज्जनशिरोमणे! इस प्रकार मधुकैटभ-कुमार महादैत्य धुन्धु कुवलाश्वके हाथसे मारा गया और राजा कुवलाश्चकी धुन्धुमार नामसे प्रसिद्धि हुई
vaṃśasya sumahābhāga rājñām amit tejasām | bhārata! teṣāṃ nāmāni dṛḍhāśvaś ca kapilāśvaś ca candrāśvaś caiva | rājann mahābhāga! ebhiḥ prabhṛti amit tejasvinām ikṣvākuvaṃśyānāṃ mahātmanāṃ nṛpāṇāṃ vaṃśa-paramparā pravṛttā || evaṃ sa nihatas tena kuvalāśvena sattama sajjana-śiromaṇe! madhukaiṭabha-kumāro mahādait yo dhundhuḥ kuvalāśvasya hastena hataḥ | tataḥ sa rājā kuvalāśvo dhundhumāra iti prasiddhim avāpa ||
Маркандейя сказал: «О наиблагословенный, о Бхарата! В той славной линии царей с неизмеримым сиянием были имена: Дṛдхāшва (Dṛḍhāśva), Капилāшва (Kapilāśva) и Чандрāшва (Candrāśva). О царь, благородный! От них и далее продолжилась преемственность великих духом владык династии Икшваку (Ikṣvāku), блистающих безграничной силой. Так, о лучший из людей, глава добродетельных, могучий демон Дхундху (Dhundhu), рождённый от Мадху и Кайтабхи (Madhu–Kaiṭabha), был сражён Кувалāшвой (Kuvalāśva). За то, что он уничтожил Дхундху, царь Кувалāшва прославился именем Дхундхумāра (Dhundhumāra).»
मार्कण्डेय उवाच
The passage links righteous kingship with the protection of the world: a ruler earns lasting renown not merely by birth in a great lineage, but by decisive action against forces that threaten order. Fame (prasiddhi) is portrayed as the ethical fruit of fulfilling kṣatriya responsibility.
Mārkaṇḍeya recounts a segment of the Ikṣvāku lineage (Dṛḍhāśva, Kapilāśva, Candrāśva) and then narrates how King Kuvalāśva killed the great demon Dhundhu (said to be born of Madhu and Kaiṭabha). Because of this deed, Kuvalāśva became celebrated by the title Dhundhumāra, ‘slayer of Dhundhu’.