कर्णवधार्थं धनञ्जयस्य प्रतिज्ञा — Arjuna’s resolve for Karṇa’s defeat
नानावादित्रनिनदा: सिंहनादाश्न जज्ञिरे उन बाणोंकी गहरी चोट खाकर अर्जुन व्यथित हो रथके पिछले भागमें बैठ गये। फिर तो सब लोग जोर-जोरसे चिल्लाकर कहने लगे कि “अर्जुन मारे गये!! उस समय शंख बजने लगे, भेरियोंकी गम्भीर ध्वनि फैलने लगी तथा नाना प्रकारके वाद्योंकी ध्वनिके साथ ही योद्धाओंकी सिंहगर्जना भी होने लगी
sañjaya uvāca | nānā-vāditra-ninadāḥ siṃha-nādāś ca jajñire | tān bāṇānāṃ gāḍha-prahāraṃ prāpya arjunaḥ vyathitaḥ rathasya paścād-bhāge niṣasāda | tataḥ sarve janāḥ uccaiḥ-śabdena praruruvuḥ—“arjuno hataḥ!” iti | tasmin kāle śaṅkhāḥ prāduḥśabdam akurvan, bherīṇāṃ gambhīrā dhvaniḥ prasasāra, nānā-vidha-vādyānāṃ ninādaiḥ sārdhaṃ yodhānāṃ siṃha-garjanā api babhūva |
Disse Sañjaya: Ergueu-se um tumulto de muitos instrumentos, junto com brados como de leões. Ferido pelo impacto profundo e penetrante daquelas flechas, Arjuna estremeceu e sentou-se para a parte traseira de sua carruagem. Então todos começaram a gritar em alta voz: “Arjuna foi morto!” Naquele momento soaram as conchas, espalhou-se o som grave dos grandes tambores e, em meio ao estrépito de músicas variadas, ressoaram também os rugidos leoninos dos guerreiros.
संजय उवाच