Arjuna’s request to Krishna and the opening of the Kāśyapa–Brāhmaṇa mokṣa discourse (Āśvamedhika-parva 16)
गतागते सुबहुशो ज्ञानविज्ञानपारगम् लोकतत्त्वार्थकुशलं ज्ञातार्थ सुखदु:खयो:
gatāgate subahuśo jñāna-vijñāna-pāragam loka-tattvārtha-kuśalaṃ jñātārthaṃ sukha-duḥkhayoḥ | prācīna-samaye kāśyapa-nāmakaḥ dharmajñaḥ tapasvī brāhmaṇaḥ kasyacid siddha-maharṣeḥ samīpaṃ jagāma; yaḥ dharma-viṣaye śāstra-sampūrṇa-rahasya-jñaḥ bhūta-bhaviṣya-jñāna-vijñāne pravīṇaḥ loka-tattva-jñāne kuśalaḥ sukha-duḥkha-rahasya-vedī janma-mṛtyu-tattva-jñaḥ pāpa-puṇya-jñaḥ ucca-nīca-prāṇināṃ karma-anusāra-prāptāyā gatyāḥ pratyakṣa-draṣṭā cāsīt ||
ସେ ଭୂତ-ଭବିଷ୍ୟ ଜ୍ଞାନ-ବିଜ୍ଞାନରେ ପାରଙ୍ଗତ, ଲୋକତତ୍ତ୍ୱାର୍ଥରେ କୁଶଳ ଓ ସୁଖ-ଦୁଃଖର ମର୍ମ ଜାଣୁଥିଲେ। ପ୍ରାଚୀନ କାଳରେ ଧର୍ମଜ୍ଞ ଓ ତପସ୍ବୀ ବ୍ରାହ୍ମଣ କାଶ୍ୟପ ଏମିତି ଜଣେ ସିଦ୍ଧ ମହର୍ଷିଙ୍କୁ ଆଶ୍ରୟ କଲେ—ଯିଏ କେବଳ ଶ୍ରୁତିଜ୍ଞାନରେ ନୁହେଁ, ତତ୍ତ୍ୱଜ୍ଞାନରେ ପ୍ରତିଷ୍ଠିତ; ଜନ୍ମ-ମୃତ୍ୟୁର ସତ୍ୟ ଜାଣୁଥିଲେ; ପାପ-ପୁଣ୍ୟ ବିବେକ କରୁଥିଲେ; ଏବଂ କର୍ମାନୁସାରେ ଉଚ୍ଚ-ନୀଚ ଦେହୀମାନଙ୍କ ଗତିକୁ ପ୍ରତ୍ୟକ୍ଷ ଦେଖୁଥିଲେ।
ब्राह्मण उवाच
Dharma is best understood through a guide who unites śāstric mastery with direct insight into karma’s consequences—how actions shape pleasure and pain, birth and death, and the destinies of beings.
An ascetic Brāhmaṇa named Kāśyapa approaches a spiritually perfected great sage renowned for comprehensive knowledge—scriptural, experiential, and ethical—setting up a consultation on dharma and the workings of karma.