Nābhāga’s Inheritance, Śiva’s Verdict, and the Rise of Ambarīṣa—Prelude to Durvāsā’s Offense
गवां रुक्मविषाणीनां रूप्याङ्घ्रीणां सुवाससाम् । पय:शीलवयोरूपवत्सोपस्करसम्पदाम् ॥ ३३ ॥ प्राहिणोत् साधुविप्रेभ्यो गृहेषु न्यर्बुदानि षट् । भोजयित्वा द्विजानग्रे स्वाद्वन्नं गुणवत्तमम् ॥ ३४ ॥ लब्धकामैरनुज्ञात: पारणायोपचक्रमे । तस्य तर्ह्यतिथि: साक्षाद् दुर्वास भगवानभूत् ॥ ३५ ॥
gavāṁ rukma-viṣāṇīnāṁ rūpyāṅghrīṇāṁ suvāsasām payaḥśīla-vayo-rūpa- vatsopaskara-sampadām
त्यानंतर महाराज अंबरीषांनी आपल्या घरी आलेल्या सर्व अतिथींना, विशेषतः साधू ब्राह्मणांना, तृप्त केले. त्यांनी सोन्याने मढवलेली शिंगे व चांदीने मढवलेले खुर असलेल्या, सुंदर वस्त्रांनी सजलेल्या, दूधाने भरलेल्या थनांच्या, शीलवान, तरुण व रूपवान, वासरांसह अशा गायींचे साठ कोटी दान केले. मग त्यांनी प्रथम ब्राह्मणांना उत्तम, स्वादिष्ट अन्नाने भरपेट भोजन घातले; त्यांच्या अनुमतीने एकादशीचे पारणे करण्यास ते उद्युक्त झाले, तेवढ्यातच अनाहूत अतिथी म्हणून साक्षात् दुर्वासा मुनी प्रकट झाले.
This verse describes ideal dāna: well-cared-for, valuable cows—adorned and complete with calves and accessories—given as a sacred gift in a dharmic sacrifice.
In the narrative he is completing a religious observance and yajña; his charity expresses devotion, gratitude, and support of qualified brāhmaṇas as part of Vedic dharma.
Give thoughtfully: offer meaningful, high-quality support to worthy causes and spiritually grounded teachers, with a devotional intention rather than show.