दिधक्षमाणौ सचराचरं जगद् युगान्तसूर्याविव दुःसहौ रणे | रणभूमिमें वे दोनों वीर चराचर जगतको दग्ध करनेकी इच्छासे प्रकट हुए प्रलयकालके दो सूर्योके समान शत्रुओंके लिये दुःसह हो रहे थे। कर्ण और अर्जुनरूप वे दोनों सूर्य अपने विशाल धनुषरूपी मण्डलके मध्यमें प्रकाशित होते थे। सहस्नों बाण ही उनकी किरण थे और वे दोनों ही महान् तेजसे सम्पन्न दिखायी देते थे ।। १० ई ।। उभावजेयावहितान्तकावु भा- वुभौ जिघांसू कृतिनौ परस्परम्,ततो विसस्ः पुनरर्दिता नरा नरोत्तमाभ्यां कुरुपाण्डवाश्रया:
sañjaya uvāca |
didhakṣamāṇau sacarācaraṃ jagad yugāntasūryāv iva duḥsahau raṇe |
raṇabhūmau te dvau vīrau sacarācara-jagad-dagdhuṃ icchayā prādurabhūtau pralayakāla-dvau sūryāv iva śatrūṇāṃ duḥsahau babhūvatuḥ |
karṇārjunarūpau tau dvau sūryau vipula-dhanur-maṇḍala-madhye prakāśete |
sahasra-bāṇā eva teṣāṃ kiraṇāḥ, ubhau ca mahā-tejasā sampannau dṛśyete ||
ubhāv ajeyāv ahitāntakāv ubhau |
ubhau jighāṃsū kṛtinau parasparam |
tato viśasḥ punar arditā narā |
narottamābhyāṃ kuru-pāṇḍavāśrayāḥ ||
サञ्जयは言った。動くものも動かぬものも含む全世界を焼き尽くさんとするかのように、二人は戦場において耐え難き存在となり、まるで劫末に現れる二つの太陽のようであった。戦場で、カルナとアルジュナという二人の勇士は、万有を焦がそうと望むかのごとく姿を現し、敵にとっては宇宙崩壊の二日輪にも等しく堪え難かった。巨大な弓の光輪のただ中に輝きつつ、その二つの「太陽」は燃え立ち、幾千の矢がその光線となり、両者は凄まじい威光に満ちて見えた。二人はともに不敗、敵を滅ぼす者であり、力量を備え、互いを討たんとする意志に燃えていた。すると、クル族方とパーンダヴァ族方に属する戦士たちは、再びこの人中の至傑二人によって打ち倒され、苦しめられた。
संजय उवाच
The verse highlights how unchecked martial fury can resemble cosmic destruction: even the greatest heroes, when driven by the intent to annihilate, become ‘unbearable’ forces whose brilliance is inseparable from devastation. It implicitly warns that power and skill, without restraint and right intention, magnify suffering across both sides.
Sanjaya describes Karna and Arjuna facing each other in battle. Their bows and arrows are portrayed through a ‘two suns at the end of the age’ metaphor, emphasizing their overwhelming prowess. As they press the fight, warriors on both the Kuru and Pandava sides are struck down by the two champions.