अलंबलवधः (Alaṃbala-vadhaḥ) / The Slaying of Alaṃbala and the Advance toward Karṇa
तयोरनवरयो राजन् सारथ्यं दारुकस्य च । महाराज! उन दोनोंका वह संग्राम देखकर सबके चित्तमें मोह छा गया। राजन! सभी दर्शकके समान उन दोनों नरश्रेष्ठ वीरोंके उस अतिमानव युद्धको और दारुकके सारथ्य कर्मको देखने लगे। हाथी, घोड़े, रथ और मनुष्योंसे युक्त वह चतुरंगिणी सेना भी युद्धसे उपरत हो गयी थी ।। ५२-५३ $ || गतप्रत्यागतावृत्तैर्मण्डलै: संनिवर्तनै:,रथपर बैठे हुए कश्यपगोत्रीय सारथि दारुकके रथ-संचालनकी गमन, प्रत्यागमन, आवर्तन, मण्डल तथा संनिवर्तन आदि विविध रीतियोंसे आकाशमें खड़े हुए देवता, गन्धर्व और दानव भी चकित हो उठे तथा कर्ण और सात्यकिके युद्धको देखनेके लिये अत्यन्त सावधान हो गये। वे दोनों बलवान् वीर रणभूमिमें एक-दूसरेसे स्पर्धा रखते हुए अपने-अपने मित्रके लिये पराक्रम दिखा रहे थे
sañjaya uvāca | tayor anavarayo rājan sārathyaṃ dārukasya ca | tayor yuddhaṃ mahārāja dṛṣṭvā sarveṣu cetasu mohaḥ samajāyata | sarve darśakavat te tu tayor naraśreṣṭhayor yuddham atimānuṣam | dārukasya ca sārathyakarma paśyantaḥ samupāviśan | hastyaśvarathapattibhir yuktā catur-aṅgiṇī camūr api yuddhād uparatābhavat || gatapratyāgatāvṛttair maṇḍalaiḥ saṃnivartanaiḥ | dārukasya rathasthasya rathacaryā-viśeṣataḥ | ākāśasthā devagandharvadānavāś ca vismitāḥ | karṇasātyakiyuddhaṃ draṣṭuṃ susamāhitā babhūvuḥ | ubhau balavatau vīrau raṇabhūmau parasparaṃ spardhamānau svasvamitrasya kṛte parākramaṃ pradarśayām āsa tu ||
サンジャヤは言った。「王よ、あの二人の途切れぬ応酬――そしてダールカの御者の妙技――は、あらゆる心に惑いの霧を降ろした。大王よ、その合戦を見て、見物の者は皆、二人の人中の至傑が繰り広げる超人的な戦いと、ダールカの手綱さばきの冴えに、呪縛されたかのように目を凝らした。象・馬・戦車・歩兵から成る四軍(チャトゥランガ)さえも沈黙し、戦いを止めた。 戦車の進退、旋回、周回、そして不意の反転――その多彩な運びによって、車上に立つダールカは、天より見下ろす神々、ガンダルヴァ、ダーナヴァをも驚嘆させた。彼らはカルナとサーティヤキの一騎討ちを見届けようと、息を詰めて見守った。二人の剛勇は戦場で互いに競い合い、それぞれの味方のために武威を示していた。」
संजय उवाच
The passage highlights how extraordinary skill and valor can overwhelm even a battlefield, drawing all minds into moha (stunned fascination). Ethically, it underscores the warrior ideal of displaying parākrama not for private gain but for one’s mitra—loyalty and duty to allies—while also warning that spectacle can momentarily suspend discernment and action.
Sañjaya describes a climactic duel between Karṇa and Sātyaki. Daruka’s exceptional chariot-driving—advances, retreats, circles, and reversals—astonishes even celestial beings. The fighting pauses as soldiers and spectators alike stop to watch the superhuman contest.