क्रुद्धेन धावन् समरे जिधघांसु: कर्णात्मजं पाण्डुसुतो नृवीर: । राजन्! उस महासमरमें कुपित हुए वृषसेनके द्वारा अत्यन्त घायल किये गये वेगवान् वीर पाण्डुपुत्र नकुल कर्णके पुत्रको मार डालनेकी इच्छासे उसकी ओर दौड़े ।। वितत्य पक्षौ सहसा पतन्तं श्येनं यथैवामिषलुब्धमाजौ
sañjaya uvāca | kruddhena dhāvan samare jighāṃsuḥ karṇātmajaṃ pāṇḍusuto nṛvīraḥ | rājan! tasmin mahāsamare kupitena vṛṣaseṇena atyanta-ghālitāḥ vegavān vīraḥ pāṇḍuputro nakulaḥ karṇasya putraṃ mārayituṃ icchayā tasyābhimukhaṃ dudrāva || vitatya pakṣau sahasā patantaṃ śyenaṃ yathaivāmiṣa-lubdham ājau ||
Sañjaya dit : Ô roi, dans cette grande bataille, Nakula, fils de Pāṇḍu—vaillant et rapide—grièvement blessé par Vṛṣasena en fureur, s’enflamma de colère et se rua vers le fils de Karṇa avec l’intention de le tuer. Il fondit sur lui tel un faucon, ailes déployées, plongeant soudain dans la mêlée, avide de sa proie.
संजय उवाच