दमयन्त्याः व्याकुलता — स्वयंवरसंनिपातः — देवदूतयाचनम्
Damayantī’s Distress, Proclamation of the Svayaṃvara, and the Gods’ Request
तद् धर्मराजवचन प्रतिश्रुत्य सभासद:,धर्मराजकी वह बात सुनकर धृष्टद्युम्म आदि सभासदोंने समयोचित मधुर वचनोंद्वारा अमर्षमें भरे हुए श्रीकृष्णको शीघ्र ही शान्त किया
tad dharmarāja-vacanaṃ pratiśrutya sabhāsadaḥ, dharmarājasya tāṃ bātaṃ śrutvā dhṛṣṭadyumna-ādi-sabhāsadaiḥ samayocitaiḥ madhuraiḥ vacanaiḥ amarṣeṇa pūrṇaṃ śrīkṛṣṇaṃ śīghram eva śāntitaḥ kṛtam
ধৰ্মৰাজ যুধিষ্ঠিৰৰ বাক্য শুনি ধৃষ্টদ্যুম্ন আদি সভাসদসকলে সময়োচিত মধুৰ বাক্যৰে অমৰ্ষে দগ্ধ শ্ৰীকৃষ্ণক শীঘ্ৰে শান্ত কৰিলে।
युधिछिर उवाच
Even justified indignation should be guided by dharma through timely, gentle counsel; courteous speech can restore calm and protect wise deliberation in ethical crises.
After Yudhiṣṭhira speaks, the assembly—led by Dhṛṣṭadyumna—responds with appropriate, sweet words and quickly pacifies Kṛṣṇa, who is burning with indignation.