स चेत्संधौ नावतिष्ठेत ब्रूयादेनं इमे शत्रुषड्वर्गवशगा राजानो विनष्टाः तेषामनात्मवतां नार्हसि मार्गमनुगन्तुम् ॥ कZ_१२.२.०१ ॥
sa cet saṃdhau nāvatiṣṭheta brūyād enaṃ ime śatruṣaḍvargavaśagā rājāno vinaṣṭāḥ teṣām anātmavatāṃ nārhasi mārgam anugantum
إن لم يثبت على المعاهدة، فليُقَل له: «إن الملوك الذين خضعوا لسلطان الأعداء الداخليين الستة قد هلكوا؛ فلا ينبغي لك أن تسلك طريق من لا يملك زمام نفسه».
It frames treaty-breaking as a symptom of poor impulse control, not strategic brilliance—pushing leaders toward disciplined, reputation-preserving policy.